Šis ir vidēji liels, spēcīgs, taču elegants dzīvnieks. Apmatojums ir gluds, īss un var būt brūns, melns, zils vai dzeltenbrūns — šī krāsa zināma arī ar nosaukumu „Isabella” — ar rūsganiem raibumiem. Ķermenim jābūt staltam, un katru suni var salīdzināt ar tīrasiņu zirgu. Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir apmēram 69 cm, bet mātīšu — apmēram 65 cm. Pieaudzis suns sver apmēram 32-45 kg.
Dobermaņiem nepieciešamas garīgas un fiziskas aktivitātes. Tie ir atbilstīgi jādresē, jo, ja šim sunim ir garlaicīgi, tam rodas uzvedības problēmas. Agrīni socializējot ar citiem suņiem, mājdzīvniekiem un bērniem, dobermanis var būt jauks mājas mīlulis. Tas ir uzticīgs un sirsnīgs un noteikti sargās māju. Tomēr tas nav viena cilvēka suns, un tas necieš ķircināšanu. Tādēļ bērniem jāiemāca, kā uzvesties šī suņa tuvumā. Par suņa uzvedību ir atbildīgs tā saimnieks. Ja neesi gatavs veltīt laiku vai nav pieredzes, šī šķirne nav domāta tev.
Krustojot vairākas šķirnes, kāds vācu naktssargs, suņu ķērājs un nodokļu piedzinējs vārdā Luiss Dobermans (Herr Louis Dobermann) vēlējās izveidot izcilu sargsuni, kas viņu pavadītu apgaitu laikā. Tā viņš 19. gadsimta beigās radīja šo šķirni. Pastāv viedoklis, ka viņš krustoja rotveilerus un vācu dogus to izmēru un spēka dēļ, angļu kurtus to ātruma dēļ un Mančestras terjerus to gludā apmatojuma un graciozo ķermeņa aprišu, kā arī terjeru izturības dēļ. Citas šķirnes, kas, iespējams, tika izmantotas, ir šnauceri, vācu pinčeri, vācu aitusuņi, vācu īsspalvainie pointeri un Veimāras suņi. Dobermanis (vai Dobijs) kā šķirne Vācijas ciltsgrāmatā reģistrēts 1893. gadā.
