Šie lielie un elegantie suņi ir simetriski veidoti un masīvi. Tie ir spēka, grācijas un izturības iemiesojums. Angļu seteriem ir garš, gluds, zīdains apmatojums ar biezām apmatojuma šķipsnām. Raksturojot angļu setera apmatojuma krāsu, tiek lietots vārds „belton” (punktots/lāsumains). Pavilnas krāsa vienmēr ir balta ar melnu (zili punktota/lāsumaina), ar citronkrāsu (citronkrāsas punktota/lāsumaina), ar oranžo (oranži punktota/lāsumaina), ar aknu krāsu (aknu krāsas punktota/lāsumaina) vai trīskrāsu (zili punktotā ar aknu krāsu vai dzeltenbrūni punktoto/lāsumaino un dzeltenbrūno). Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir 65–69 cm, bet svars — apmēram 28,5 kg. Pieaugušu mātīšu augstums skaustā ir 61–65 cm, bet svars — 27 kg.
Angļu seteri ir draudzīgi, labsirdīgi suņi, kam veidojas laba saikne ar ģimenes locekļiem. Tie ir žirgti, sabiedriski suņi, kas paziņo par viesu ierašanos un pēc tam pret tiem izturas tā, it kā būtu tos pazinuši visu savu dzīvi! Šie suņi labi izturas pret bērniem un ir ļoti iecietīgi, taču šo īpašību nevajadzētu lieki pārvērtēt. Tie dabiski labi izturas pret citiem suņiem un mājdzīvniekiem.
Angļu setera pirmsākumi meklējami 16. gadsimtā, kad tas bija pazīstams kā ļoti labs putnusuns. Versijas par to, kā tieši šī šķirne radusies, ir atšķirīgas. Daži izvirza teoriju, ka šķirnes priekšteči bijuši dažādi Spānijas sauszemes spanieli. Cita teorija ir tāda, ka šķirne izveidota, sakrustojot veco ūdensspanielu, veco spāņu pointeru un sākotnējos springerspaniela paveidus. Agrākais zināmais teksts, kurā pieminēti seteri, ir tulkojums (Dr. Johannes Caius „Of Englishe Dogges”) no latīņu valodas 1576. gadā, taču pat tajā nav pilnīgas skaidrības, vai minētie suņi ir mūsdienu setera priekšteči. Pirmā izstāde, kurā piedalījās angļu seteri, notika Anglijas ziemeļaustrumu pilsētā Ņūkāslā pie Tainas 1859. gadā.
