Zviedru valhunds ir vidēja izmēra, īss, robusts suns, kura ķermeņa garums pārsniedz tā skausta augstumu. Pieauguša tēviņa augstums skaustā ir 33–35 cm, bet pieaugušas mātītes augstums skaustā ir 31–33 cm, bet svars — robežās no 11,5 līdz 16 kg. Īsais, pret laikapstākļiem noturīgais apmatojums var būt tēraudpelēks, pelēkbrūns, pelēcīgi dzeltens, rudi dzeltens un rudi brūns. Pilnu informāciju par apmatojuma krāsu un zīmējumu skatīt šķirnes standartā.
Modrais, žirgtais zviedru valhunds ir sargsuns no dabas. Šo draudzīgo un pakļāvīgo suni ir prieks dresēt, ar to var kvalitatīvi pavadīt laiku, un tas ir uzticīgs pavadonis saviem mīļajiem. Atstājot to pārāk ilgi vienu vai nenodrošinot tam nepieciešamās fiziskās aktivitātes un neveltot tam nepieciešamo uzmanību, tas rej un kļūst destruktīvs, gluži tāpat kā daudzi citi suņi.
Zviedru valhunda, kas pazīstams arī kā Zviedru ganu suns, vēsture ir vismaz 1000 gadus sena. Pastāv viedoklis, ka tam ir cieša radniecība ar Velsas korgiju pembroku, vēl vienu senu ganu suņu šķirni. Tā izcelsmes zemē valhundu sauc par Vastgotaspets, kas nozīmē „vestgotu špics”. Neraugoties uz seno vēsturi, 20. gadsimta 40. gados valhundi gandrīz izmira, taču, pateicoties divu suņu audzētāju nesavtīgajām pūlēm, šķirne tika saglabāta.
Zviedru valhundi ir visnotaļ veselīgi suņi. Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem ir iespējamas acu problēmas un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus), un tāpēc suņiem pirms vaislošanas ieteicams veikt acu un gūžu izmeklējumus.
Zviedru valhundam nepieciešamas vismaz stundu ilgas fiziskās aktivitātes dienā, un tas spēj izturēt daudz vairāk! Tas ir daudzpusīgs suns, kas vienmēr ir gatavs jauniem izaicinājumiem — no aitu ganīšanas līdz veiklības vingrinājumiem.
Tava suņa uzturā pareizi līdzsvarotām ir jābūt visām svarīgākajām uzturvielu grupām, kā arī pastāvīgi ir jābūt nodrošinātam svaigam ūdenim. Ir svarīgi kontrolēt miesasbūves indikatorus, lai pastāvīgi nodrošinātu, ka sunim ir ideāls ķermeņa stāvoklis, un atcerēties to barot vismaz divas reizes dienā un saskaņā ar attiecīgās barības lietošanas vadlīnijām.
Viegli kopjamais apmatojums sastāv no blīvas, mīkstas pavilnas un raupja, blīva akota. Reizi nedēļā to ieteicams izsukāt.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
