Kompaktie, simetriskie Velsas springerspanieli ir vidēja izmēra suņi, kas ir veidoti, lai būtu izturīgi un daudz strādātu. Tiem ir mirdzošs, zīdains, gluds apmatojums ar šķipsnām uz ekstremitātēm, un tā krāsojums ir piesātināti ruds ar baltu. Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir 48 cm, bet pieaugušu mātīšu augstums skaustā ir 46 cm. Šie suņi sver 16–20 kg.
Velsiešiem piemīt pārējo spanielu maigā uzticība, un tie ir pilnībā uzticīgi savai ģimenei. Tie ir jautri, labsirdīgi pavadoņi. Tie ir uz cilvēku orientēti suņi, taču var būt nedaudz atturīgi pret svešiniekiem. Tie ir ģimenes suņi, kam nepieciešama sabiedrība. Viegli dresējamie Velsas springerspanieli bieži vien ir izcili paklausīgi un strādīgi medību suņi.
Sarkanie un baltie spanieli dzīvo Velsā kopš 18. gs. sākuma. Sākotnēji tie bija atrodami galvenokārt Velsā un Anglijas rietumu daļā, taču vēlāk spanieli izplatījās arī Anglijas austrumos un Skotijā, kur tos izmantoja kā medību un vaislas suņus. Velsas springerspanieli to daudzējādo spēju un medību instinktu dēļ ir viena no pieprasītākajām šķirnēm pasaulē, un līdz 19.–20. gs. tie tika eksportēti uz ārzemēm. Britu Suņu audzētāju klubs springerspanielu šķirni atzina 1902. gadā, un līdz tam suņi bija zināmi kā Velsas kokerspanieli.
Velsas springerspanieliem ir iespējamas iedzimtas acu slimības, un tāpēc ieteicams skrīnings. Ieteicams veikt arī gūžu izmeklējumus, jo tiem ir iespējama arī gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus).
Velsiešiem nepieciešams ļoti daudz fizisko aktivitāšu. Pieaugušam sunim — vairāk nekā divas stundas dienā. Tiem patīk peldēt, un tādēļ ir jāseko to drošībai, atrodoties ūdenstilpņu tuvumā. Tie ir ideāli kandidāti dienesta suņu pārbaudījumu disciplīnām.
Tava suņa uzturā pareizi līdzsvarotām ir jābūt visām svarīgākajām uzturvielu grupām, kā arī pastāvīgi ir jābūt nodrošinātam svaigam ūdenim. Ir svarīgi kontrolēt miesasbūves indikatorus, lai pastāvīgi nodrošinātu, ka sunim ir ideāls ķermeņa stāvoklis, un atcerēties to barot vismaz divas reizes dienā un saskaņā ar attiecīgās barības lietošanas vadlīnijām.
Šīs šķirnes suņi nav jākopj daudz, taču tiem regulāri — divas vai trīs reizes nedēļā — jāķemmē, jāsukā un jāapgriež šķipsnas. Lai izsargātos no infekcijām, regulāri jāapgriež ausu apmatojums.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
