Pateicoties sudrabpelēkajam, gludajam, īsajam apmatojumam, Veimāras suns ir viena no izcilākajām šķirnēm. Tas ir augstākais no medību suņiem — graciozs, ātrs, pacietīgs un izturīgs. Ir divi to paveidi: īsspalvainais un garspalvainais, taču otrais paveids sastopams retāk. Veimāras suņu izplatītākā krāsa ir sudrabpelēka ar peļu vai stirnu pelēkiem toņiem. Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir 61–69 cm, bet svars — apmēram 27 kg, savukārt pieaugušu mātīšu augstums skaustā ir 56–64 cm, bet svars — apmēram 22,5 kg.
Veimāras suņi ir vispusīgi suņi, kas mīl dzīvi ģimenē. Tie ir draudzīgi un enerģiski, bet savas modrības dēļ tie ir teicami sargsuņi. Tie ir ļoti stingri raksturā un tādēļ nav labākā izvēle kā pirmais suns iesācējam, taču, ja tev ir pieredze un spēj šo suni socializēt, dresēt un nodrošināt tam fiziskās aktivitātes, tas būs ļoti labs pavadonis.
Veimāras suņa portrets redzams kādā Van Dika gleznā, kas radīta 17. gs. sākumā. Tiek uzskatīts, ka šķirne veidota no vācu īsspalvainajam pointeram radniecīgas dzimtas, kas jau sākotnēji krustota ar vienu vai vairākām asinspēdu dzinējsuņu šķirnēm. Šķirne nosaukta par godu Kārlim Augustam, Veimāras lielhercogam, un savulaik šos suņus izmantoja vilku, meža kaķu, briežu, kalnu lauvu un citu lielu dzīvnieku medīšanai. Kad 19. gadsimta sākumā Eiropā izzuda lielie medījumi, arī Veimāras suņi kļuva par retumu. Tomēr, turpinot selekciju, tie kļuva par mazu dzīvnieku medniekiem un putnusuņiem.
Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, Veimāras putnusuņiem ir iespējama gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus), un tāpēc suņiem pirms vaislošanas ieteicams veikt gūžu izmeklējumus. Tāpat kā daudziem lielajiem suņiem, tiem arī biežāk iespējamas dažas kaulu problēmas, sirdsslimība un specifiska kuņģa slimība (kuņģa samešanās).
Lai Veimāras suņi mierīgi uzvestos mājās, tiem obligāti nepieciešamas regulāras, garas pastaigas. Nenodrošinot šiem suņiem pietiekami daudz fizisko aktivitāšu, tie var kļūt ļoti destruktīvi un nelaimīgi. Tiem ļoti patīk peldēt un atnest dažādus priekšmetus, un abas šīs nodarbes vingrina to aktīvo prātu. Pieaugušam Veimāras sunim dienā pastāvīgi nepieciešamas divas vai vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes apvienojumā ar pastāvīgu dresūru.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Veimāras suņi ir uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet mazākām porcijām.
Īsspalvainais Veimāras suns ir viens no visvieglāk tīrībā uzturamajiem suņiem, kam nepieciešama pavisam neliela kopšana. Pat tad, kad veimārietis pabijis visdubļainākajos laukos, šķiet, ka netīrumi no suņa nokrīt paši – tev atliek tikai suni "nospodrināt". Vairāk uzmanības jāvelta retāk sastopamajam garspalvainajam paveidam ar 2,5–5 cm garu apmatojumu un šķipsnām. Tie jāsukā un jāķemmē regulāri. Tiem regulāri jāpārbauda ausis, lai pārliecinātos, ka tajos nav infekciju.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
