Vācu aitu suņi ir viena no visvieglāk atpazīstamajām šķirnēm pasaulē. Sunim jābūt muskuļotam, modram un ar dižciltīgu un atturīgu attieksmi. Šie suņi ir veikli, proporcionāli veidoti un iznesīgi. Apmatojums iespējams dažādās krāsās (skatīt šķirnes standartu), un to veido ciets, raupjš akots un bieza pavilna. Pieaugušu tēviņu ideālais augstums skaustā ir 63 cm, bet mātīšu ideālais augstums skaustā ir 58 cm. Svara diapazons ir no 30 līdz 36 kg.
Vācu aitu sunim veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, un tam iespējami vairāk gribas būt viņa sabiedrībā. Lai arī šīs šķirnes suņiem daudz uzmanības nav nepieciešams, tas atbildēs ar simtkārtīgu uzticību un neuzpērkami pildīs sarga pienākumus. Tomēr, neveltot pietiekami daudz laika vācu aitu suņa socializācijai un dresūrai, tam būs problēmas ar pašpaļāvību un likumu ievērošanu. Šie suņi ir mācīties alkstoši un ļoti labi pakļaujas dresūrai. Tādēļ dresūras nodarbībās tie parasti ir priekšzīmīgi skolnieki.
No dažādiem ganu suņiem selekcionētais vācu aitusuns sākotnēji tika turēts ganīšanai, un šķirnes pirmsākumi meklējami jau 7. gadsimtā. Vācu aitusuņi pirmo reizi tika izrādīti 1882. gadā, un 1899. gadā tika dibināts „Verein fur Deutsche Schaferhunde”, kas ir šīs šķirnes Suņu audzētāju klubs Vācijā. Ar šī kluba palīdzību vācu aitu suņus sāka izmantot policija un armija, tādējādi pasargājot šo šķirni no iznīcības grūtajos laikos 20. gadsimta sākumā. Pirmā pasaules kara laikā vācieši vācu aitu suņus izmantoja kā ziņnešus un ievainoto meklētājus. Sabiedroto karavīri apbrīnoja šo suņu intelektu un drosmi un pēc kara daudzus šos suņus aizveda līdzi uz mājām, tādējādi ieviešot šo šķirni arī citās valstīs.
Vācu aitusuņi ir uzņēmīgi pret vairākām problēmām, tostarp kuņģa un zarnu trakta slimībām, specifisku kuņģa slimību (kuņģa samešanos), muguras smadzeņu slimība un epilepsija. Tāpat kā daudzu citu šķirņu suņiem, tiem ir iespējama gūžu un elkoņu displāzija (locītavu problēmas, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt gūžu izmeklējumus.
Lai netraumētu joprojām mīkstās un veidojošās locītavas, jaunu kucēnu fiziskajām aktivitātēm jābūt saudzīgām. Pieaugušam vācu aitusunim, kas ir labā fiziskajā formā, dienā nepieciešamas divas vai vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes apvienojumā ar daudzām iespējām likt lietā tā intelektu gan dresūras laikā, gan spēlējot prātu vingrinošas spēles.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Vācu aitusuņi var būt uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Apmatojums jākopj vairākas reizes nedēļā, enerģiski to sukājot, lai atbrīvotos no izkritušā apmatojuma. Garspalvainajiem vācu aitusuņiem nepieciešama arī ķemmēšana. Apmatojuma nolīdzināšana nav nepieciešama, un tas jāmazgā tikai vajadzības gadījumā. Šie suņi maina apmatojumu, taču jo vairāk apmatojums tiek kopts, jo mazāk tas mainās.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
