Standarta šnaucers ir vidēji liels, robusts un muskuļots suns ar biezām uzacīm un ūsām. Apmatojums var būt melns vai sāls un piparu krāsā. Pieaugušu tēviņu ideālais augstums skaustā ir 48 cm, bet svars — apmēram 18 kg. Pieaugušu mātīšu augstums skaustā ir apmēram 45,7 cm, bet svars — 16 kg.
Šnauceri ir žirgti un aktīvi suņi, taču tie ir samērā ietiepīgi un stūrgalvīgi. Tie var kļūt par viena cilvēka vai vienas ģimenes suņiem, kā arī var būt ar izteiktiem savas teritorijas sargāšanas instinktiem. Šnauceri ne vienmēr satiek ar citiem suņiem vai mājdzīvniekiem, un tāpēc tiem nepieciešama īpaši rūpīga socializācija un uzraudzība. Ar savu dobjo riešanu tie ātri paziņo ģimenei par visiem svešiniekiem, kas pietuvojas to teritorijai.
Mākslas darbos un skulptūrās šnaucers tika attēlots jau 15. gadsimta sākumā. No šnaucera (bieži saukta par vidējo šnauceru) veidotas miniatūršnaucera un milzu šnaucera šķirnes, un to izcelsmes vieta ir Dienvidvācija un tuvāk esošie Šveices un Francijas reģioni. Sākotnēji tā uzdevums bija medīt žurkas, taču drīz vien cilvēki atklāja, ka šnauceri ir lieliski sargsuņi. Pirmais šīs šķirnes standarts izveidots 1890. gadā.
Šnauceriem ir iespējamas sirds problēmas un, kā daudzu šķirņu suņiem, gūžu displāzija (problēma, kas var izraisīt kustību traucējumus). Ieteicams veikt skrīningu.
Šnauceriem patīk fiziskās aktivitātes un rotaļāšanās, un tiem dienā nepieciešamas vismaz stundu ilgas fiziskās aktivitātes, taču ieteicams vairāk. Tiem patīk pastāvīgi būt nodarbinātiem, kā arī dresūra.
Tava suņa uzturā pareizi līdzsvarotām ir jābūt visām svarīgākajām uzturvielu grupām, kā arī pastāvīgi ir jābūt nodrošinātam svaigam ūdenim. Ir svarīgi kontrolēt miesasbūves indikatorus, lai pastāvīgi nodrošinātu, ka sunim ir ideāls ķermeņa stāvoklis, un atcerēties to barot vismaz divas reizes dienā un saskaņā ar attiecīgās barības lietošanas vadlīnijām.
Standarta šnauceram ir raupjš, ass un īss akots ar blīvu pavilnu. Pilna kopšana nepieciešama vismaz divas reizes nedēļā. Piedaloties izstādēs, obligāta ir izkritušā apmatojuma izplūkāšana ar rokām, taču parastiem mājas mīluļiem pašsaprotamāka un vieglāka ir nolīdzināšana.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
