Senangļu aitusuņi ir pasaulslaveni ar garo, pinkaino apmatojumu, kas klāj masīvo ķermeņi. To acis šķiet pilnībā aizklātas, taču redze nekad nav pasliktināta. Krāsas ziņā senangļu aitusuņi var būt jebkādā pelēkā tonī, sirmi vai zili ar vai bez baltiem raibumiem. Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir 61 cm vai vairāk, bet svars — no 36 kg, savukārt mātīšu augstums skaustā ir 56 cm vai vairāk, bet svars — no 30 kg.
Senangļu aitusuņi ir mundri, ekstraverti un populāri ģimenes pavadoņi. Tiem parasti ir jauks raksturs, taču rotaļājoties tie var aizrauties. Tas jāņem vērā, ja tuvumā ir mazi bērni. Tie aizrautīgi iesaistīsies jebkurā iespējamajā aktivitātē. Tie ir bezbailīgi un lieliski sargsuņi (it īpaši skanīgo reju dēļ). Lai kontrolētu šīs šķirnes suņu trakulīgo uzvedību, obligāta ir agrīna dresūra.
Senangļu aitusuņi parādījās Anglijā 18. gadsimta vidū, un tiem varētu būt saistība ar senajiem ganu suņiem, tostarp Bergamo aitusuņiem, bārdainajiem kollijiem, briāriem un ārmantiem. Šķirnes vēsturē nozīmīga ir to iesauka „bobteils”. Anglijā 18. gadsimtā tika atcelts nodoklis par suņiem, kas palīdzēja dzīt uz tirgu lopus. Lai iezīmētu šos suņus, tiem tika nostrupinātas astes. Senangļu aitusuņi bija lieliski šī darba veicēji, pateicoties savam dedzīgajam raksturam un pret laikapstākļiem izturīgajam apmatojumam. Reizi gadā, kad aitām tika cirpta vilna, vienlaikus tika nocirpts šo suņu apmatojums, no kura lauksaimnieku sievas kopā ar aitu vilnu darināja siltu apģērbu.
Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, senangļu aitusuņiem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.
Senangļu aitusuņiem nepieciešami saimnieki, kas tiem spēj nodrošināt daudz fizisko aktivitāšu, taču jāuzmanās kucēnu vecumā, lai pārpūles dēļ nerastos kaulu problēmas.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Senangļu aitusuņi ir uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Kad senangļu aitusuņu kucēni maina mazuļa apmatojumu, obligāti ir jāvelta laiks, lai nodrošinātos, ka vecais apmatojums nesaveļas kopā ar jauno. To nedarot kādu laiku, apmatojums var savelties tā, ka vienīgais risinājums būs to vispār nocirpt. Būt šī suņa saimniekam nozīmē uzņemties ārkārtīgi smagu un laikietilpīgu darbu, jo tie nepārtraukti maina apmatojumu, tiem pēc katras iešanas ārā jāpārbauda pēdu spilventiņi, lai pārliecinātos, ka nekas nav ieķēries apmatojumā, un suņu apmatojums ir tāds, ka gali visnotaļ viegli kļūst melni un var būt regulāri jātīra.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
