Saseksas spaniels ir vidēja izmēra, masīvas miesasbūves, robusts suns ar samērā īsām un spēcīgām kājām. Tam ir plata galva un saraukti, dīvaini vaibsti. Īsais, kuplais apmatojums ir vispievilcīgākajā krāsā: piesātinātā zeltainā aknu krāsā, ar zeltainiem matu galiem. Pieaugušu Saseksas spanielu augstums skaustā ir 38–41 cm, bet svars — apmēram 23 kg.
Šie jautrie suņi ātri adaptējas, tie var būt ļoti mierīgi, taču ir ļoti svarīgi, lai līdz briedumam tie regulāri tiktu iepazīstināti ar bērniem, suņiem, kaķiem, automašīnām u.tml. Tiem patīk medīt, un reizēm, atrodoties brīvā dabā, tas viņus var interesēt vairāk nekā jebkas cits. Šī iemesla dēļ ir būtiska dresūra jau no mazotnes. Šim sunim veltītais laiks ir pūļu vērts, un rezultāts ir jautrs un uzticīgs pavadonis.
Saseksas spanieli parādījās 19. gadsimta sākumā kā sauszemes spanielu paveids. Interese par šiem suņiem aizsākās ar Fullera kungu, zemes saimnieku Saseksā, kurš turēja vairākas spanielu šķirnes, tostarp Saseksas spanielus. Tos viņš audzēja darbam, un šī šķirne viņam piederēja 50 gadus – līdz 19. gadsimta vidum. Līdz Otrajam pasaules karam tika izaudzēti tikai daži Saseksas spanieli, un tiek lēsts, ka pēc kara dzīvi palikuši bija 5 šīs šķirnes pārstāvji. Par laimi, šīs šķirnes suņiem bijuši dedzīgi piekritēji, kas spējuši saglabāt šķirni, kaut arī Saseksas spanielu aizvien ir samērā maz.
Saseksas spanieli ir visnotaļ izturīgi suņi, taču, tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem ir iespējama gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus) un mugurkaula disku problēma. Tiem biežāk iespējamas arī ausu infekcijas.
Saseksas spanieliem jau no mazotnes nav pieļaujamas pārliekas fiziskās aktivitātes. Tiem nepieciešama stimulācija, jo pretējā gadījumā tiem ātri vien kļūst garlaicīgi. Pieaugušiem Saseksas spanieliem, kas sirdī ir lauku suņi, dienā nepieciešamas divas vai vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes.
Tava suņa uzturā pareizi līdzsvarotām ir jābūt visām svarīgākajām uzturvielu grupām, kā arī pastāvīgi ir jābūt nodrošinātam svaigam ūdenim. Ir svarīgi kontrolēt miesasbūves indikatorus, lai pastāvīgi nodrošinātu, ka sunim ir ideāls ķermeņa stāvoklis, un atcerēties to barot vismaz divas reizes dienā un saskaņā ar attiecīgās barības lietošanas vadlīnijām. Šīs šķirnes suņiem ir bijuši vēdera uzpūšanās gadījumi. Risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Izsukāšana vai izķemmēšana ir nepieciešama vairākas reizes nedēļā. Regulāri jāpārbauda ausis, vai tajās nav svešķermeņu. Ir jāapgriež apmatojums starp pēdu spilventiņiem un regulāri jāpārbauda, vai spalvā starp nagiem nav ieķērušās zāles sēklas.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
