Sanbernārs ir viens no uzreiz atpazīstamajiem suņiem — augsts un masīvas miesasbūves. Tas ir muskuļots suns ar varenu, iespaidīgu galvu un spēju nesteidzīgi un līgani pārvietoties pa ļoti nelīdzenu virsmu. Šīs šķirnes suņi var būt oranži, sarkanbrūni raibi, rudi raibi vai balti ar šo krāsu lāsumiem. Pieauguša tēviņa augstums skaustā ir vismaz 75 cm, bet mātīšu augstums skaustā ir 70 cm. Suņi sver apmēram 68–91 kg.
Sanbernāra raksturu īsumā raksturo vārdi „maigais milzis”. Tie ir labsirdīgi, uzticami un mīl dzīvi ģimenē. Tie ir ļoti uzticīgi suņi, kas reti rej, taču, ja uzskatīs par nepieciešamu, aizsargās gan tevi, gan tavu īpašumu. Tie parasti bez problēmām pieņem citus mājdzīvniekus. Jauniem suņiem no agrīna vecuma jāmāca nevilkt pavadu, jo lielākā vecumā no šī paraduma atradināt būs grūti.
Sanbernārs savu vārdu ieguvis no Lielās Sanbernāras pārejas patversmes, ko 980. gadā m. ē. dibināja Sv. Bernārs de Mentons, lai bēgļiem un ceļiniekiem, kas pievārējuši bīstamās Alpu pārejas starp Šveici un Itāliju, būtu, kur patverties. Ap 1707. gadu smagi strādājošie mūki saprata, ka suņi ar izcilo ožu, spēku un ūdensizturīgo apmatojumu bija daudz labāki ceļotāju glābēji iedzimtās orientēšanās spējas dēļ, izveidoja audzētavu un nosauca suņus par Alpu mastifiem. Viens no slavenākajiem suņiem bija Barijs — klīda leģendas, ka tas izglābis 40 cilvēku dzīvības.
Visnopietnākās veselības problēmas, kuras sanbernāriem vērojamas visbiežāk, ir dažādas kaulu problēmas (tostarp kaulu vēzis), epilepsija un sirdsslimība. Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, tiem ir iespējamas iedzimtas acu problēmas un gūžu un elkoņu displāzija (locītavu problēmas, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.
Sanbernāru kucēniem fiziskās aktivitātes jāuzsāk ļoti pakāpeniski, lai nepārpūlētu to augošos kaulus un vārīgos audus, un fizisko aktivitāšu palielinājumam jābūt pakāpeniskam pat pieaugušiem suņiem. Tomēr to izmēra dēļ tiem daudz fizisko aktivitāšu nav nepieciešams. Pieaugušam sunim dienā apmēram pietiek ar vienu stundu.
Milzu izmēra suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no citādi sabalansētām minerālvielām un dažādām vajadzībām paredzētiem vitamīniem saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Sanbernāri ir uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Pastāv divi apmatojuma paveidi — gludais un raupjais. Gludais ir īss, bet raupjais — garš. Izņemot apmatojuma daudzumu, ar kuru jātiek galā, kopšana nav problēma. Lai atbrīvotos no izkritušā apmatojuma, tie jāsukā vai jāķemmē vairākas reizes nedēļā. Ļoti regulāri jāseko ausu tīrībai un jāpārbauda acis, un īpaši tas attiecas uz suņiem ar nokarenajiem plakstiņiem. Sanbernāri ir tīrīgi dzīvnieki, taču tiem ir raksturīga slienāšanās.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
