Smalkais, mazais punduršpics izstaro raksturu un draudzīgumu. Tas izskatās kā maza lapsiņa ar garu, stāvu akotu un biezu pavilnu, kas tam piešķir pūkaina kamoliņa izskatu. Punduršpica apmatojums var būt daudz dažādās krāsās (plašāku informāciju skatīt šķirnes standartā). Atkarībā no miesas būves un tipa pieaugušu suņu augstums skaustā ir no 18 līdz 30 cm. Ideālais svars pieaugušiem tēviņiem ir 1,8–2 kg, bet mātītēm — no 2 līdz 2,5 kg.
Tie ir žirgti un enerģiski sunīši, kas ir ļoti uzticīgi saviem ģimenes locekļiem. Punduršpiciem patīk, ka tos nēsā uz rokām un apmīļo, taču ar to nevajag pārcensties, jo šiem suņiem ir jāstāv arī pašiem uz savām kājām! Savas izteiktās vokālās aktivitātes dēļ tie ir izcili sargsuņi. Neskatoties uz maigo un sirsnīgo raksturu, ir jābūt uzmanīgiem (it īpaši ar maziem bērniem), jo šie suņi ir samērā trausli, un tiem diezgan izplatīti ir kāju lūzumi.
Punduršpics gandrīz noteikti ir cēlies no ragavu vilkšanai paredzētajiem ziemeļu suņiem un ir rados ar kešhondiem, norvēģu aļņusuņiem un samojedu suņiem. Pirmās ticamās liecības par šīs šķirnes suņiem ir no Pomerānijas (reģiona, kas robežojas ar Baltijas jūru) un no 19. gadsimta, taču tur minētie suņi bija daudz lielāki (apmēram 13 kg). Vienā metienā pasaulē nāca apmēram 10 kucēni, un drīz vien no tiem tika izvēlēti mazākie. Līdz 19. gadsimta vidum šīs šķirnes suņi bija izplatījušies arī citās Eiropas valstīs, un 1888. gadā šajā šķirnē iemīlējās karaliene Viktorija, tādējādi vairojot punduršpicu popularitāti. Pēc tam britu suņu audzētāji no tiem selekcionēja mazāka izmēra sunīšus ar aizvien biezāku apmatojumu.
Tāpat kā daudziem mazajiem suņiem, punduršpiciem iespējama pārejoša ceļu bļodiņu izslīdēšana no vietas (ceļa skriemeļu izmežģījumi). Citas punduršpiciem izplatītas problēmas ir acu slimības, apmatojuma izkrišanu izraisoša slimība un klepošanu izraisoša balsenes problēma.
Punduršpiciem ir ļoti maz prasību attiecībā uz fiziskajām aktivitātēm, un tos pilnībā apmierina īsas pastaigas vai izskraidīšanās dārzā ar saimniekiem. Tomēr tie nenogurdami var noiet samērā lielu attālumu.
Dekoratīvajām šķirnēm ir ātra vielmaiņa, un tas nozīmē, ka šie suņi ātri patērē enerģiju, savukārt to mazais kuņģa izmērs nozīmē, ka tos jābaro mazām porcijām, bet bieži. Maza izmēra suņiem paredzētās barības ir īpaši izstrādātas, lai tajās būtu atbilstīgs svarīgāko uzturvielu daudzums, kā arī lai krokešu izmērs būtu piemērots maza izmēra mutītēm. Tas arī veicina sakošļāšanu un uzlabo gremošanu.
Lai palīdzētu nomainīties punduršpicu apmatojumam, mazuļiem nepieciešama papildu kopšana, taču pēc apmatojuma maiņas kopšana nepieciešama vairs tikai pāris reizes nedēļā. Regulāri jāseko līdzi, lai nesaveļas pavilna. Nedrīkst lietot pārlieku smalku ķemmi, jo ar to tiek bojāta pavilna un zaudēts kuplums. Apmatojums rūpīgi jāizķemmē ar ķemmi ar retiem zobiem un pēc tam viegli jāizsukā. Šad un tad jāapgriež apmatojums ap pēdām.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
