Tas izskatās bezgala stiprs, taču ir ar ļoti proporcionālu miesas būvi un elegants, ar nesteidzīgām, stabilām un vienmērīgām kustībām, ko nodrošina spēcīgās pakaļkājas. Pireneju kalnu suns ir pilnībā balts vai balts ar āpšu krāsas, vilku pelēkiem, citronkrāsas, oranžiem vai dzeltenbrūniem lāsumiem uz galvas, ausīm un pie astes saknes. Pieauguša tēviņa minimālais augstums skaustā ir 70 cm, bet svars — 50 kg. Pieaugušu mātīšu augstums skaustā ir no 65 cm, bet svars — no 40 kg.
Pireneju kalnu suņi bieži vien ir sirsnīgi pavadoņi. Tomēr tie var būt agresīvi pret citiem tāda paša izmēra suņiem. Tie ar neuzticību izturas pret svešiniekiem un vienmēr aizsargās tevi un tavus ģimenes locekļus no visiem svešiniekiem. Pireneju kalnu suņi var būt ietiepīgi un stūrgalvīgi, nav labākā izvēle saimniekiem-iesācējiem, un tiem ir nepieciešams vairāk pieredzējis saimnieks.
Pireneju kalnu suņa izcelsmes vieta ir Pireneji — kalni, kas atdala Franciju un Spāniju, taču precīzu datu par šīs šķirnes vēsturi nav. Zināms tikai tas, ka ganāmpulkus Francijā tie sargājuši jau gadu tūkstošiem. Atrastās fosilijas liecina, ka šķirne pastāvējusi jau Bronzas laikmetā (1800.–1000. g. p. m. ē.). Pirms Franču revolūcijas šīs šķirnes suņi bija lielo piļu sargi Dienvidfrancijā. Nav precīzi zināms, kuru šķirņu suņi ir bijuši Pireneju kalnusuņa priekšteči, taču gan ungāru kuvass, gan itāļu Maremmas aitusuns un turku Anatolijas aitusuns ir vienlīdz labi kandidāti. Līdz pat šai dienai Pireneju kalnu suns Francijā sargā aitas un liellopus no plēsējiem un ganāmpulku izlaupītājiem.
Pireneju kalnu suņi ir visnotaļ izturīgi suņi. Tomēr, tāpat kā daudziem lielajiem suņiem, tiem ir iespējama gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt gūžu izmeklējumus.
Kucēniem fiziskās aktivitātes jāuzsāk ļoti pakāpeniski, lai nepārpūlētu to augošos kaulus un vārīgos audus, un fizisko aktivitāšu palielinājumam jābūt pakāpeniskam pat pieaugušiem suņiem. Tādēļ, kā arī, ņemot vērā to izmēru, tiem nav nepieciešamas lielas fiziskās aktivitātes, taču savu reizi tiem jāļauj brīvi izskraidīties bez pavadas, kā arī ir nepieciešamas kontrolētas pastaigas.
Milzu izmēra suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no citādi sabalansētām minerālvielām un dažādām vajadzībām paredzētiem vitamīniem saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Pireneju aitusuņi ir uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Šīs šķirnes suņi vienu vai divas reizes dienā jāizsukā vai jāizķemmē, lai atbrīvotos no izkritušā apmatojuma. Apmatojuma mainīšanas periodos tas kļūst vēl svarīgāk. To neievērojot, suņa apmatojums saveļas un izskatās blāvs un neveselīgs. Tie regulāri jāmazgā, un tas nav viegls uzdevums!
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
