Milzīgais un majestātiskais neapoliešu mastifs ir spēcīgs un muskuļots. Tā garums nedaudz pārsniedz augstumu. Pieauguša tēviņa augstums skaustā ir 65–75 cm, bet svars — no 50 līdz 70 kg, savukārt mātītes ir nedaudz mazākas. Īsais, blīvais apmatojums var būt vairākās krāsās un toņos (melnā, zilā, pelēkā, brūnā), tostarp raibs, un ķermeņi un ādu klāj samērā nokarena (taču ne pārlieku) āda.
Neapoles mastifs ir izteikts sargsuns, kas vienmēr ir modrs. Šis nosvērtais suns ir uzticīgs saviem mīļajiem un nedaudz atturīgs. Ņemot vērā tā dabiskos sargāšanas instinktus, būtiska ir socializācija jau no mazotnes un pieredzējuša saimnieka gādība. Augot kopā ar citu suni, tie ar to lieliski sadzīvo, taču labāk, ja suņi ir dažādu dzimumu. Pirms tik liela suņa iegādāšanās nopietni jāapsver tā uzturēšanas izmaksas.
Neapoliešu mastifs cēlies no senajiem molosiem — lieliem, nikniem sargsuņiem, ko izmantoja romieši. Pastāv uzskats, ka šie suņi ir izmantoti arēnās un arī kā nikni kara suņi. Neapoles mastifs ir izmantots gan kā policijas suns, gan kā sargsuns. Klīst valodas, ka, strādājot Neapoles īpašumos, šie suņi instinktīvi zinājuši sargāšanai uzticēto teritoriju robežas, un tiem bija ļauts brīvi pārvietoties pa to perimetru.
Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, neapoliešu mastifam ir iespējamas dažādas iedzimtas acu problēmas un gūžu un elkoņu displāzija (locītavu problēmas, kas var būt sāpīgas un izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus. Tiem īpaši iespējamas arī ādas infekcijas.
Pieaugušam sunim nepieciešamas apmēram stundu ilgas fiziskās aktivitātes, taču augšanas periodā kucēni nedrīkst pārpūlēties, lai nesastieptu locītavas.
Milzu izmēra suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no citādi sabalansētām minerālvielām un dažādām vajadzībām paredzētiem vitamīniem saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Neapoliešu mastifi ir uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet mazākām porcijām.
Īsais apmatojums ir viegli uzturams, jo tas jākopj vienu reizi nedēļā. Taču daudz reižu dienā tev būs jānoslauka suņa mute un pa visu māju un uz mēbelēm nopilējušās slienas, kā arī vienu vai divas reizes nedēļā jātīra purna daļas krokas un mutes apvidus.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
