Lielais, iespaidīgais milzu šnaucers ir modrs, masīvas un samērā taisnstūrveida miesasbūves suns. Pieauguša tēviņa augstums skaustā ir 65–70 cm, bet mātītes — no 60 līdz 65 cm. Pieauguši tēviņi sver apmēram 45 kg. Raupjais, asais apmatojums var būt melns vai krāsā „pipari ar sāli” (gaiši pelēks ar tumši pelēku).
Milzu šnaucers izskatās vareni un iespaidīgi, taču temperamenta ziņā tam vajadzētu būt labsirdīgam. Tas var sadzīvot ar citiem suņiem un ģimenes kaķiem, taču būtiska ir socializācija jau no mazotnes, uzmanīga sapazīstināšana un uzraudzība. Bieži vien tie labāk sadzīvo ar pretējā dzimuma suni. Šis dabiskais sargsuns ir modrs un, ja nepieciešams, skaļi pievērš uzmanību.
Milzu šnaucers ir cēlies no Bavārijā 15. gadsimtā sastopamā vidēja izmēra, asspalvainā suņa ar pinčeram tipisko miesasbūvi, kas tika izmantots žurku ķeršanai un citu parasto pienākumu veikšanai lauku saimniecībā. No šī priekšteča cēlušies visu trīs izmēru šnauceri. 19. gadsimtā daži no šiem suņiem tika sakrustoti ar lielāka izmēra govju dzīšanas suņiem un, iespējams, vācu dogiem, tādējādi iegūstot milzīgos suņus, ko pazīstam mūsdienās. Šie suņi tika izmantoti lopu dzīšanai uz tirgu un vēlāk kļuva izplatīti policijas un apsardzes suņi.
Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, milzu šnauceriem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus. Samērā bieži sastopama ir arī epilepsija un viena konkrēta veida pirkstu audzējs.
Šiem suņiem nepieciešamas vairāk nekā divas stundas ilgas fiziskās aktivitātes dienā. Tam patīk uzturēties brīvā dabā, un, pateicoties pret laikapstākļiem noturīgajam apmatojumam, tam nekaitē ne lietus, nedz aukstums. Tomēr pēc pastaigas no apmatojuma jāiztīra tajā ieķērušies netīrumi.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Milzu šnauceri ir arī uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Apmatojums jāpārbauda katru dienu pēc pastaigām un jāizsukā divas vai trīs reizes nedēļā. Izkritušais apmatojums ik pēc trīs mēnešiem jāizplūkā ar rokām, taču saimnieki, kas ar saviem suņiem nepiedalās izstādēs, var izvēlēties arī suņa apmatojuma nolīdzināšanu.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
