Klamberspaniels ir liels, spēcīgs suns, kas ir smagāks un masīvāks nekā pārējie spanieli. Pilnībā pieauguša tēviņa augstums skaustā ir apmēram 45–50 cm, bet pieaugušu suņu svars ir 29,5–34 kg tēviņiem un 25–29,5 kg mātītēm. Kuplais, zīdainais apmatojums ir balts ar citronkrāsas vai apelsīnkrāsas raibumiem, bet purns — saraibināts.
Klamberspaniels, kas ir atturīgāks nekā daži spanieli, ir labsirdīgs un var būt uzticīgs ģimenes suns, taču tev vienmēr jābūt gatavam pieņemt suņa slienāšanos! Reizēm tas var būt ietiepīgs, taču parasti tam patīk izpatikt, un šī iemesla dēļ šie suņi dresūras laikā ir labi skolnieki, tomēr ar noteikumu, ka esi tam atradis īsto motivāciju.
Ilgi valdījis uzskats, ka Klamberspaniels ir franču šķirne, kuru Apvienotajā Karalistē pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem ieveda Noaljē hercogs, kas, būdams ieinteresēts revolūcijas laikā turēt savus suņus drošībā, savus godalgotos spanielus nodeva Klamberas parkā, Notingemšīrā dzīvojošā Ņūkāslas hercoga pārziņā. Ir maz pierādījumu, kas pilnībā apstiprinātu šo hipotēzi, un šobrīd tiek uzskatīts, ka klamberspanielu radījuši paši briti no dažādiem medību spanieliem un citām šķirnēm.
Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, klamberspanieliem ir iespējamas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus.
Šīs šķirnes suņi ir izdaudzināti to teicamās ožas dēļ, un, dodoties pastaigā, tas to ar prieku liks lietā! Šī iemesla dēļ fiziskās aktivitātes bez pavadas pieļaujamas tikai tad, ja suns pārliecinoši klausa atsaukšanas komandai. Tas ir lēnāks nekā pārējie spanieli, un tam pilnībā pietiks ar stundu ilgām fiziskajām aktivitātēm dienā.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem.
Kuplais apmatojums ir zīdains un taisns, ar garāku apmatojumu (šķipsnām) uz kājām un krūškurvja, kas, atstājot to novārtā, sapinkājas. Lai apmatojums pēdu apvidū nesaveltos, tas jāapgriež, un regulāri jāpārbauda šo suņu ausis.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
