Īru sarkanbaltais seters ir spēcīgs, atlētisks suns ar biezās šķipsnās krītošu, vidēji garu apmatojumu pērļu baltā krāsā ar rudiem lāsumiem. Pieaugušu suņu augstums skaustā ir apmēram 58,5–68,5 cm, bet svars — apmēram 27-32 kg.
Ziņas par īru (sarkanajam) seteram tuvo īru sarkanbalto seteru ir atrodamas 18. gadsimtā, taču ļoti iespējams, ka tas bijis sastopams jau pirms tam, jo sarkanbalti medību suņi ir aprakstīti jau 16. gadsimta tekstos. Seteri 17. un 18. gadsimtā bija populāri medījuma uzrādīšanai paredzēti suņi muižnieku vidū, un lielākā to daļa bija ar sarkanbaltu apmatojumu, taču 19. gadsimta beigās tika dota priekšroka pilnībā sarkanai krāsai, un sarkanbaltajam seteram draudēja izmiršana. Par laimi, saglabājās pietiekami daudz šķirnes īpatņu, lai suņu audzētāji šo šķirni pēc Pirmā pasaules kara atjaunotu.
Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, īru sarkanbaltajiem seteriem ir iespējamas dažādas iedzimtas acu slimības un gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt acu izmeklējumus. Tiem biežāk iespējami arī kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi.
Enerģiskajam, aktīvajam īru sarkanbaltajam seteram dienā nepieciešama divas vai vairāk stundu ilga fiziskā aktivitāte, tostarp brīva izskraidīšanās.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi, kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no atšķirīgi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem.
Apmatojumu ieteicams sukāt un ķemmēt pāris reizes nedēļā, pievēršot īpašu uzmanību šķipsnām (garākajam apmatojumam uz astes, kāju aizmugurējās daļas, krūškurvja un vēdera), jo atstājot to novārtā, tas saveļas.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
