Briārs ir paliels (bet ne smagsvara), izskatīgs suns ar savdabīgu, garu apmatojumu. Tipiskākās krāsas ir melna ar dzeltenbrūnu, taču ir sastopama arī šīferpelēka. Tas ir muskuļots, spēcīgs un proporcionāls. Galva uz muskuļotā kakla piešķir tam dižciltīgu izskatu. Par spīti apmatojumam ap acīm tiem ir ļoti laba redze! Pieaugušu mātīšu augstums skaustā ir 58–65 cm, bet svars — apmēram 34 kg. Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir 61–69 cm, bet svars — apmēram 38,5 kg.
Pēc dabas aizsargājošie briāri ir stipri, modri un droši suņi, kam, nenodrošinot pareizu apiešanos, var būt problēmas ar citiem suņiem. Nodrošinot pienācīgu sapazīstināšanu, tie labi satiek ar citiem mājdzīvniekiem. Tie vislabāk jūtas mājās kopā ar ģimenes locekļiem un pret svešiniekiem izturas ar aizdomām. Tie ir žirgti suņi, kam patīk rotaļāties, taču var kļūt mežonīgi. Tādēļ jāuzmanās, ja mājā ir mazi bērni.
Briāra precīza izcelsme nav zināma, taču pastāv uzskats, ka tas tiks izkopts viduslaiku Eiropā un ir cēlušies no Austrumu aitu ganu suņiem, sakrustojot tos ar vietējiem sargsuņiem. Francijā šis krustojums izveidojās par briāru. Vienā no kādas senas teikas versijām teikts, ka mesjē Obrī de Montdidjē nogalināšanas vienīgais liecinieks bija viņa suns. Suns nepārtraukti sekoja slepkavam, un par situāciju tika informēts karalis, kas pavēlēja rīkot divkauju starp slepkavu un suni (izplatīta parādība viduslaikos). Suns uzvarēja! Briāra fiziskās un darba spējas liecina par tā celšanos no Obrī suņa. Šīs šķirnes nosaukums atvasināts no Francijas Brī reģiona nosaukuma.
Lai šīs šķirnes suņi varētu iztērēt savu lielo enerģiju, tiem nepieciešamas lielas fiziskās aktivitātes. Tiem patīk peldēt un skriet un dienā ir nepieciešamas divas un vairāk stundu ilgas fiziskās aktivitātes, kā arī ķermeni trenējošas un prātu stimulējošas aktivitātes.
Salīdzinot ar mazāka izmēra suņiem, liela izmēra suņi (piemēram, briāri), kam ir arī liela apetīte, gūst labumu no citādi sabalansētām uzturvielām, tostarp minerālvielām un vitamīniem. Briāri ir uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Nepieciešama pamatīga kopšana, taču tā jāuztic speciālistam. Lai mazinātu apmatojuma izkrišanas intensitāti, novērstu savelšanos un uzturētu apmatojumu tīru un nesavēlušos, šo suņu divkāršais apmatojums ir daudz jāsukā un jāķemmē. Ieteicama sukāšana pa kārtām (sukājot kārtu pa kārtai virzienā uz augšu) līdz pat ādai. Jāseko ausu tīrībai un jāatbrīvojas no tajās saaugušā pārlieku garā apmatojuma. Regulāri jāapgriež arī pārlieku garais apmatojums starp pēdu spilventiņiem.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
