Šim milzīgajam sunim ir liela, plata, apaļa galva ar daudzām krokām. Tam ir masīvs, muskuļots kakls un ķermenis un plata krūšu daļa. Bordo doga apmatojums ir īss un samērā mīksts, un tas var būt visos dzeltenbrūnajos toņos. Pieaugušu tēviņu augstums skaustā ir apmēram 60–68 cm, bet svars — vismaz 50 kg. Pieaugušu mātīšu augstums skaustā ir 58–66 cm, bet svars — vismaz 45 kg.
Bordo dogs ir suns, kam veidojas cieša saikne ar ģimeni, un tam nepatīk ilgstoši palikt vienatnē. Tie apdraudējuma gadījumā aizsargās gan ģimeni, gan teritoriju. Nodrošinot labu audzināšanu, socializāciju un dresūru, tie ļoti labi izturas pret bērniem un pieņem citus mājdzīvniekus (ja ar tiem ir iepazīstināti jau no mazotnes). Šiem suņiem patīk izpatikt, un tie ir jādresē konsekventi un mierīgi.
Bordo dogs ir sena Francijas šķirne, kuras tiešais priekštecis, kā tiek uzskatīts, bijis Romas moloss. Šķirne 12. gadsimtā tikusi izmantota Francijas īpašumos, cūku, mežacūku, vilku un lāču medībās. Viduslaikos tie tika izmantoti lopu dzīšanai. Tie tika izmantoti arī karagaitās un ganāmpulku sargāšanai, kā arī dzīvnieku tracināšanā un suņu cīņās. Šīs šķirnes suņu popularitāte 20. gadsimtā samazinājās, taču mūsdienās tā, šķiet, atkal atjaunojas.
Tāpat kā daudzu šķirņu suņiem, Bordo dogiem ir iespējama gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt gūžu izmeklējumus. Dziļajās ādas krokās biežāk iespējami ādas infekciju perēkļi.
Tiem nav nepieciešamas tik lielas fiziskās aktivitātes, cik varētu šķist — pieaugušam sunim vajadzētu pietikt ar apmēram stundu dienā. Vajadzētu pietikt ar vairākām pastaigām dienā, dodot iespēju kādu brīdi brīvi izskraidīties un parotaļāties. Pārlieku lielas fiziskās aktivitātes pārāk mazotnē var radīt kaulu un locītavu problēmas vēlāk dzīves laikā.
Milzu izmēra suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no citādi sabalansētām minerālvielām un dažādām vajadzībām paredzētiem vitamīniem saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Bordo dogi ir uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Kopšana ir relatīvi viegla. Viss, kas ir nepieciešams, ir apmatojuma nobraucīšana ar kopšanas gumijoto cimdu vienu reizi nedēļā. Lai nerastos infekcijas, regulāri jātīra purna daļas ādas krokas.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
