Uzkrītoši aristokrātiskais Bernes ganu suns ir viens no vispievilcīgākajiem Šveices darba suņiem. Tā apmatojums ir mīksts, zīdains un ar biezu pavilnu, un tas vienmēr ir piķa melns ar baltu purnu un baltu laukumu pierē, baltu krūšu daļu, baltām ķepām un baltu astes galu. Kāju un vaigu melnbalto krāsu nodala piesātināti kastaņbrūns vai dzeltenbrūns apmatojums. Pieaugušu šo spēcīgo un robusto suņu mātīšu augstums skaustā ir no 58 līdz 66 cm, bet tēviņu — no 64 līdz 70 cm. Abu dzimumu suņu svars ir no 40 līdz 44 kg.
Bernes ganu suņi ir labsirdīgi suņi, kam patīk būt iesaistītiem visā ģimenē notiekošajā, un tādēļ tie ir lieliski pavadoņi. Tie ir sirsnīgi, pacietīgi un īpaši labi izturas pret bērniem, nepieciešamības gadījumā tos aizsargājot. Tiem nepieciešama cilvēku sabiedrība un sirsnība. Tie rej, paziņojot par svešinieka ierašanos, taču ātri vien nomierinās. Radinot pie kaķiem un citiem mājdzīvniekiem jau no mazotnes, šie suņi ar tiem satiek labi.
Bernes ganu suņu šķirnes pirmsākumi meklējami 2000 gadu senā pagātnē, kad romieši kopā ar saviem lopu dzinējiem un sargsuņiem iekaroja pašreizējās Šveices teritoriju, kas toreiz bija pazīstama kā Helvēcija. Romiešu suņi ar mastifam tipisko miesasbūvi, iespējams, tika sakrustoti ar ganāmpulku sargsuņiem, kas varēja izturēt Alpu skarbos laikapstākļus un arī darīja maigāku to temperamentu. Bernes ganu suņi tad tika izmantoti kā ratu vilcēji austo preču vai piena produktu pārvadāšanai no ciema uz ciemu.
Visizplatītākā Bernes ganu suņu problēma ir noteiktu veidu īpaši agresīvi audzēji, kas tiem ir īpaši raksturīgi. Šī iemesla dēļ šiem suņiem bieži vien ir īss mūžs. Tāpat kā daudziem liela izmēra suņiem, tiem ir iespējama arī gūžu displāzija (slimība, kas var izraisīt kustību traucējumus). Tādēļ pirms vaislošanas suņiem ir svarīgi veikt gūžu izmeklējumus.
Kucēnu vecumā jāierobežo fiziskās aktivitātes, lai pareizi veidotos kauli un locītavas. Kad suņi sasniedz viena gada vecumu, tos var palaist brīvi izskrieties bez saites. Pieaugušiem Bernes ganu suņiem dienā nepieciešamas apmēram stundu ilgas fiziskās aktivitātes.
Milzu izmēra suņi, kam ir arī milzīga apetīte, gūst labumu no citādi sabalansētām minerālvielām un dažādām vajadzībām paredzētiem vitamīniem saistībā ar locītavām un skrimšļiem. Bernes dzinējsuņi ir arī uzņēmīgi pret meteorismu (vēdera uzpūšanos) un kuņģa problēmām, taču šo risku var mazināt, barojot biežāk, bet dodot mazākas porcijas.
Lai Bernes aitusuņa apmatojums nesaveltos, kā arī lai mazinātu apmatojuma izkrišanu, to ieteicams kopt katru dienu. Regulāri jāizcērp apmatojums starp pēdu spilventiņiem.
Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka daudzi suņi pret bērniem izturas labi (piemēram, medību suņi), visiem suņiem un bērniem ir jāmāca satikt ar citiem un cienīt vienam otru, lai uzturēšanās kopā būtu droša. Bet pat tad suņus un mazus bērnus nekad nedrīkst atstāt kopā bez uzraudzības, un pieaugušajiem pastāvīgi ir jāseko līdzi viņu savstarpējām darbībām.
