Skaistais, pinkainais apmatojums, pogas formas deguns un mazās, stāvus saslietās ausis padara šīs šķirnes suņus ļoti pievilcīgus. Tiem ir kompakts ķermenis un galva, kas līdzinās lapsas galvai. Taču to raksturīgākā iezīme ir baltais apmatojums. Divkāršā apmatojuma virskārtu veido taisns, ciets akots, bet zem tā ir mīksta un bieza pavilna. Pieaugušu Vesthailendas terjeru augstums skaustā ir 28 cm, bet svars — no 7 līdz 10 kg.
Vesthailendas baltais terjers ir bezbēdīgs, pārliecināts un sirsnīgs suns, kas ir pilnībā uzticīgs savas ģimenes locekļiem. Tie ir modri un bezbailīgi, un šī iemesla dēļ tie ir labi sargsuņi, taču tie var būt arī viltīgi un ietiepīgi. Ar kaķiem tie jāsapazīstina jau no mazotnes, jo pretējā gadījumā, kļūstot vecāki, tie tos vajās. Tie var būt visnotaļ nerātni, un tāpēc tiem ieteicama dresūra!
Vesthailendas baltais terjers tika selekcionēts, lai medītu ūdrus, lapsas un dažādus grauzējus. Lai izkoptu šo šķirni, no skotu terjeriem ar rupjo apmatojumu tika atlasīti baltie kucēni. Karalis Džeimss I, kurš 17. gs. 20. gados valdīja Anglijā, pieprasīja „mazos baltos sauszemes sunīšus” no Ārgailšīras Skotijā, un tie, visdrīzāk, bijuši Vesthailendas baltie terjeri! Kols Malkolms no Poltalekas Ārgailšīrā netīšām nošāva savu mīļāko terjeru (melnā krāsā) un nozvērējās, ka turpmāk viņam būs tikai balti suņi — tie bija tolaik sauktie Poltalekas terjeri. Ārgailas (Dambārtonšīrā) hercoga vārds bija Rouznīts, 19. gs. par godu hercoga interesei un aizgādnībai šos baltos terjerus sauca par Rouznīta terjeriem.
