Vācu dogs ir ļoti liels, muskuļots un spēcīgs suns. Tam ir taisnstūraina un izskata ziņā gara galva. Īsais, gludais apmatojums var būt dzeltenbrūns, melns, zils, raibs un balts ar neregulāri izvietotiem melniem vai zilganiem lāsumiem. Sasniedzot 18 mēnešu vecumu, tēviņu ideālajam augstumam skaustā būtu jābūt vismaz 76 cm, bet svaram — 54 kg. Tāda paša vecuma mātīšu augstumam skaustā būtu jābūt vismaz 71 cm, bet svaram — 46 kg.
Vācu dogs ir sirsnīgs suns. Tie var kļūt ļoti tuvi un uzticīgi savai ģimenei un bieži satiekamiem tuviem ģimenes draugiem, kā arī ideāli piemēroti aktīvām ģimenēm. Tie ātri paziņo ģimenei par visiem svešiniekiem, kas pietuvojas to teritorijai, jo tie ir lieliski sargsuņi. Īpaši svarīga ir šo milzīgo suņu kucēnu socializācija un dresūra.
Vācu dogus atgādinoši suņi ir vērojami zīmējumos uz Ēģiptes piramīdu sienām jau no 2200. gada p. m. ē. Tiem bija īsākas kājas un mastifam tipiskā miesasbūve. Kopā ar tirgotājiem šie suņi nonāca daudzās valstīs. Vācijā no šiem suņiem tikai izkopts suns, kuru mēs pazīstam mūsdienās. Pastāv uzskats, ka sākotnēji suņi ar mastifam tipisku miesasbūvi tika sakrustoti ar angļu kurtiem, lai iegūtu veiklo, slaido suni, kas pazīstams kā vācu dogs. Sākotnēji šos suņus izmantoja vēršu tracināšanai, un 1592. gadā dižciltīgie tos izmantoja mežacūku medībās. Līdz 19. gadsimtam zemju saimnieki to izmantoja lielu zvēru medīšanai.
