Vācu aitu suņi ir viena no visvieglāk atpazīstamajām šķirnēm pasaulē. Sunim jābūt muskuļotam, modram un ar dižciltīgu un atturīgu attieksmi. Šie suņi ir veikli, proporcionāli veidoti un iznesīgi. Apmatojums iespējams dažādās krāsās (skatīt šķirnes standartu), un to veido ciets, raupjš akots un bieza pavilna. Pieaugušu tēviņu ideālais augstums skaustā ir 63 cm, bet mātīšu ideālais augstums skaustā ir 58 cm. Svara diapazons ir no 30 līdz 36 kg.
Vācu aitu sunim veidojas ļoti cieša saikne ar saimnieku, un tam iespējami vairāk gribas būt viņa sabiedrībā. Lai arī šīs šķirnes suņiem daudz uzmanības nav nepieciešams, tas atbildēs ar simtkārtīgu uzticību un neuzpērkami pildīs sarga pienākumus. Tomēr, neveltot pietiekami daudz laika vācu aitu suņa socializācijai un dresūrai, tam būs problēmas ar pašpaļāvību un likumu ievērošanu. Šie suņi ir mācīties alkstoši un ļoti labi pakļaujas dresūrai. Tādēļ dresūras nodarbībās tie parasti ir priekšzīmīgi skolnieki.
No dažādiem ganu suņiem selekcionētais vācu aitusuns sākotnēji tika turēts ganīšanai, un šķirnes pirmsākumi meklējami jau 7. gadsimtā. Vācu aitusuņi pirmo reizi tika izrādīti 1882. gadā, un 1899. gadā tika dibināts „Verein fur Deutsche Schaferhunde”, kas ir šīs šķirnes Suņu audzētāju klubs Vācijā. Ar šī kluba palīdzību vācu aitu suņus sāka izmantot policija un armija, tādējādi pasargājot šo šķirni no iznīcības grūtajos laikos 20. gadsimta sākumā. Pirmā pasaules kara laikā vācieši vācu aitu suņus izmantoja kā ziņnešus un ievainoto meklētājus. Sabiedroto karavīri apbrīnoja šo suņu intelektu un drosmi un pēc kara daudzus šos suņus aizveda līdzi uz mājām, tādējādi ieviešot šo šķirni arī citās valstīs.
